Ir cilvēki, kuri nevar samierināties ar tukšuma sajūtu, pat ja viņu dzīve ir piepildīta ar visu ko vien var vēlēties, kā Eiropā, pašās pārtikušākajās, attīstītākajās valstīs — depresija, pašnāvības, narkotikas. Bet ir cilvēki, kuriem pietiek ar mazumiņu. Un ir eiropieši, kuri brauc uz Indiju vai citām vietām, lai sevi nedaudz apspiestu, lai nolaistu savu egoismu zemākā līmenī, lai samierinātos ar mazumiņu.
Jo mazāk egoisma, jo cilvēkam vieglāk. Viņš nolaižas līdz dzīvnieka līmenim un viņam pavisam kļūst labi. Bet jo vairāk attīstās, un jo egoisms kļūst lielāks, jo cilvēkam ir grūtāk, viņam ir jāatbild uz sasāpējušiem jautājumiem. Tādējādi katrs pagaidām izvēlas savu ceļu, bet tas, kas mūsos notiek katru mirkli, kaut arī neizprotam, kas mūsos notiek, tomēr mūsu pastāvīgā egoistiskā attīstība noved mūs pie tā, ka mēs izjūtam vajadzību pēc skaidras atbildes uz jautājumu — kādēļ es eksistēju.
Un atbilde uz šo jautājumu nav kaut kādās viltībās, narkotikās vai mierinājumos, bet tikai tajā, lai skaidri atklātu sev visu to apjomu, visas pasaules, kurās mēs eksistējam. Pie tā mūsu attīstība mūs noved pret pašu gribu. Tas ir, neiesaistoties mūsu pasaules kopējā vadības sistēmā, mēs novedam sevi stāvoklī, kas būs ļaunāks par nāvi. Tāpēc mēs nonāksim pie apziņas, ka nepieciešams atklāt šo pasaules kopainu tādā līmenī, kad mums tiešām būs labi un komfortabli.
